Mēs mēdzam domāt par demokrātiju caur pazīstamu instrumentu kopumu: vēlēšanas, partijas, mediji, tiesas, petīcijas, protesti. Uz papīra tā izskatās kā saskanīga sistēma. Realitātē redzama dīvaina plaisa: starp šiem notikumiem gandrīz nekur nav sistemātiska ieraksta par pilsoņu vērtējumiem attiecībā uz tiem, kas viņus pārvalda.
Vēlēšanas raida signālu reizi dažos gados. Aptaujas notiek laiku pa laikam, pēc kāda pasūtījuma. Protesti uzliesmo, kad spiediens jau ir izlauzies. Viss, kas notiek "pa vidu", izgaist gaisā: cilvēku pieredze paliek emocija, nevis strukturēta ietekmes forma.
Tieši šeit slēpjas Teisond galvenā ideja: demokrātijai netrūkst vēl vienas platformas vai kārtējā "dalības pakalpojuma". Tai trūkst pilsoniskā vērtējuma infrastruktūras – klusas, regulāras, anonīmas, taču manāmas visā sistēmā.
Vērtējuma infrastruktūra nav vietne, nav lietotne un nav sociālā tīkla papildinājums. Tas ir pastāvīgs mehānisms pilsoņu vērtējumu fiksēšanai par valdības lēmumu un amatpersonu rīcības leģitimitāti – kas darbojas nevis "viedokļu par politiku kopumā" līmenī, bet konkrēta amata un konkrēta perioda līmenī (office+period). Tās rezultāts ir tikai apkopoti dati: indeksi, sadalījumi, trajektorijas – bet bez personiskiem politiskajiem profiliem. Tā balstās uz caurskatāmu metodiku, standartizētiem noteikumiem, audita iespējamību un neatkarīgu pārvaldību.
Tāpat kā kādreiz parādījās vēlētāju reģistri, publiskie budžeti un atvērtie dati, vērtējuma infrastruktūra kļūst par vēl vienu demokrātijas pamatslāni: regulāru, paredzamu un lielāku par jebkuru atsevišķu komandu vai projektu.
Formāli demokrātiskām sistēmām ir atbildības mehānismi. Vēlēšanas ļauj nomainīt tos, kas pie varas. Aptaujas atklāj sabiedrības noskaņojumu. Protesti un petīcijas dod izeju emocijām un spiedienam.
Tomēr visiem šiem mehānismiem ir vairākas kopīgas iezīmes. Tie ir episodiski – lielāko daļu laika sistēma darbojas, nemērot pulsu. Tiem ir augsts ieejas slieksnis – ne ikviens ir gatavs iziet ielās vai piedalīties augsta līmeņa kampaņās. Tie ir atkarīgi no tā, kas tos pasūtīja – ievērojama daļa aptauju tiek veikta konkrētu dalībnieku interesēs. Un tie pienāk pārāk vēlu – mēneši vai gadi paiet starp pilsoņa pieredzi un jebkurām redzamām politiskajām sekām.
Rezultāts: spiediens uzkrājas, neuzticība aug, un kursa korekcijas notiek pārāk reti un pārāk strauji. Vērtējuma infrastruktūra neaizstāj šos instrumentus. Tā aizpilda tukšumu starp tiem – kur šodien demokrātiskās sistēmās valda galvenokārt klusums.
Kad katra saskare ar valsts varu var noslēgties ar klusu, bet fiksētu vērtējumu, pilsoņa loma maina: no "lūdzēja, kas jāpacieš līdz nākamajām vēlēšanām" uz pastāvīgu dalībnieku savstarpējās atzīšanas ciklā. Sistēmai tas nozīmē mazāku bezspēcības sajūtu no apakšas, mazāku kārdinājumu ignorēt cilvēkus no augšas un vairāk procedūrās ievīta "mēs redzam viens otru" – tā vietā, lai būtu savstarpēja karikatūra.
Kad gadiem nav vienkārša, droša veida pateikt "tas mums neder", spiediens uzkrājas slāņos. Virspusē – inerce; zem tās – noslāpētas dusmas. Vērtējuma infrastruktūra šīs dusmas pārveido par regulāru, izmērāmu signālu, kas pienāk agrāk nekā cilvēki iziet ielās, un formā, kas pakļaujas reakcijai, nevis tikai apspiešanai. Tas neatceļ protestu, bet samazina iespēju, ka vienīgā saziņas valoda starp pilsoņiem un varu kļūst iela.
Pašlaik atbildība bieži vien izpaužas kā labas gribas akts: "atnāca atskaitīties", "deva interviju", "iesaistījās dialogā". Vērtējuma infrastruktūra piedāvā citu režīmu. Atbildība kļūst par fona funkciju, nevis varonīgu aktu. Pilsoņu vērtējums ir klāt nepārtraukti, ne tikai krīžu laikā. Leģitimitātes indeksi kļūst par politiskā riska iekšēju daļu, līdzās atbalsta reitingiem un makroekonomiskajiem datiem. To varētu saukt par jaunu atbildības operētājsistēmu – mazāk atkarīgu no jebkura konkrēta brīža svārstīgā politiskā temperamenta.
Vērtējuma infrastruktūra neaizstāj vēlēšanas, socioloģiju vai ekspertu analīzi. Vēlēšanas atbild uz jautājumu "kas formāli pārvalda". Aptaujas atbild uz jautājumu "ko cilvēki domā par politiku un alternatīvām". Vērtējuma infrastruktūra atbild uz jautājumu "kāda ir amatu turētāju leģitimitāte laika gaitā". Kopā tās rada mazāk "negaidītu" rezultātu, kas šķietami parādījušies no nekurienes, mazāk slēgto aptauju monopola pār realitātes ainu un vairāk iespēju informētai kursa korekcijai bez dramatiskām svārstībām.
Kad nav vispārpieņemtu datu, ikviens var uzgleznot savu sabiedrības ainu: "visi ir ar mums", "visi pret mums", "tā visa ir propagandas izdomājums". Vērtējuma infrastruktūra darbojas pēc citiem noteikumiem: publiski noteikumi, standarti un sliekšņi; tikai apkopojumi, bez personiskiem profiliem; k-anonimitāte, kas nozīmē, ka nav ieraksta par to, "kurš kā vērtēja"; un iespēja veikt neatkarīgu auditu. Šādi noteikumi neatrisina konfliktus, bet sašaurina manipulācijas lauku. Puses var viena otrai neuzticēties – tomēr tām nāksies darboties ar tiem pašiem pamata skaitļiem.
Parastos apstākļos institucionālā uzticēšanās uzvedas kā laikapstākļi: tā ceļas, krītas, gandrīz neviens nesaprot kāpēc, visi pierod pie fona trokšņa. Vērtējuma infrastruktūra padara uzticēšanos redzamu šķērsgriezumā – pa amatiem, pa periodiem, pa tendencēm. Tā precīzi parāda, kur institūcijas reaģē uz signāliem un kur ne. Tā ļauj uzticēšanos pārvaldīt kā parametru, nevis atstāt kā mediju spekulāciju objektu. Ilgākā laika horizontā tas spēj pārvērst "uzticēšanos publiskajām institūcijām" no abstraktas sarunas tēmas par publiskās atskaites daļu, par ko kāds patiešām ir atbildīgs.
No pakalpojumiem mēs gaidām ērtumu. No infrastruktūras mēs gaidām ilgtermiņa uzticamību un neitrālus spēles noteikumus. Vērtējuma infrastruktūrai jābūt ilgmūžīgākai par jebkuru partiju, valdību vai dotāciju programmu. Tai jāizvirza skaidri, publiski formulēta misija, ko nevar reducēt uz peļņu. Tai jābūt veidotai uz privacy-by-design principiem – datu aizsardzība nevis kā opcija, bet kā strukturāls ierobežojums. Un tai jādarbojas kā kopīgam standartam, kuram var pievienoties nacionālās platformas, pētnieki, mediji un pilsoniskās iniciatīvas.
Teisond ir izveidots tieši kā šāda veida infrastruktūra: platforma, ko regulē vienoti publicēšanas noteikumi – office+period, tikai apkopojumi, k-anonimitāte un personiskā politiskā profilēšanas aizliegums – un kas veidota, lai būtu ilgmūžīgāka par jebkuru atsevišķu dibinātāju komandu.
Digitālais laikmets jau ir atnesis spēcīgu emociju infrastruktūru: sociālos tīklus, ziņojumapmaiņas platformas, plūsmas, kurās sašutums, bailes un eiforija paātrinās acumirklī.
Vērtējuma infrastruktūras vēl nav. Ir izkaisītas aptaujas, reitingi un indeksi – bet nav stabila, plaši atzīta mehānisma, kurā pilsoņi regulāri vērtē to rīcību, kas viņus pārvalda, šie vērtējumi tiek pārvērsti standartizētos indeksos un institūcijām nāktos ar tiem rēķināties.
Teisond ir mēģinājums šādu mehānismu īstenot: pārvērst izkliedēto pilsonisko kapacitāti par strukturētu, izmērāmu un pastāvīgu ietekmi. Kurš tieši ko saņem no šīs infrastruktūras – pilsoņi, amatpersonas, NVO, mediji, pētnieki, investori – ir atsevišķs stāsts. Bet bez šī pamata slāņa – vērtējuma infrastruktūras – jebkura saruna par "demokrātijas kvalitāti" neizbēgami atduras pret sienu: nav stabila veida izmērīt, kā pilsoņi patiešām vērtē tos, kas viņus pārvalda starp vēlēšanām.
Jautājums nav, vai mums vajag vēl vienu platformu. Jautājums ir cits: vai mēs kā sabiedrības esam gatavi turēt vērtējuma infrastruktūru – un ne tikai emociju infrastruktūru.