Demokrātija piedzima kopā ar kopīgu informācijas telpu. Grieķu poliss darbojās tāpēc, ka pilsoņi mita vienā agorā – vienā fiziskā runas un vērtējuma telpā. Kad šī telpa paplašinājās tālāk par to, kur sniedzās cilvēka balss, demokrātija sāka klibot. Roma nespēja noturēt kopā to, ar ko bija tikušas galā Atēnas, tieši tāpēc, ka tā pārauga mērogu, kurā kopīga apspriešana vēl bija iespējama.
Tipogrāfija to mainīja. Ne uzreiz un ne bez vardarbības – taču divos gadsimtos tā radīja kaut ko jaunu: nacionālo informācijas telpu. Vienas valsts pilsoņi pirmoreiz vēsturē sāka lasīt vienas un tās pašas ziņas, strīdēties par tiem pašiem notikumiem un kopīgi turēt kaut ko līdzīgu vienam priekšstatam par realitāti. Tas nav nejaušs blakusprodukts modernās demokrātijas tapšanā. Tas ir tās priekšnoteikums.
Šis priekšnoteikums tagad zūd.
Process sākās ar radio un televīziju, kas pārvarēja valstu robežas un ieveda pirmās plaisas vienotajā nacionālajā informācijas telpā. Tomēr arhitektūra vēl turējās – raidīšana bija centralizēta, regulēta un nacionāli noenkurota. Pilsonis Lionā un pilsonis Marseļā varēja nepiekrist viens otram par politiku, taču viņi nepiekrita par vienu un to pašu Franciju.
Internets to izbeidza. Ne tādēļ, ka ievietoja klāt svešas balsis – kaut darīja arī to – bet kaut kā fundamentālāka dēļ: tas iznīcināja kopīgo dienaskārtību. Šodien divi vienas valsts pilsoņi var mitināties pilnīgi atšķirīgos informācijas pasaulēs. Viņi vairs nestrīdas par notikumu interpretāciju. Viņi nepiekrīt par to, kuri notikumi vispār pastāv. Viņi nestrīdas pāri šķirtnei. Viņi runā no atšķirīgām realitātēm.
Tā nav dezinformācijas problēma, lai gan dezinformācija to pasliktina. Tā ir strukturāla problēma. Arhitektūra, kas padarīja iespējamu nacionālo demokrātiju – kopīga informācijas telpa, kopīgs faktu pamats, sajūta, ka mitinies tajā pašā pilsoniskajā realitātē – ir aizstāta ar arhitektūru, kas optimizēta iesaistei, kas izrādās: optimizēta sašķeltībai.
Ja demokrātijai nepieciešama kopīga informācijas telpa un šī telpa ir zudusi, tad varbūt tas, kam mēs šobrīd esam liecinieki, nav demokrātijas krīze, bet gan tās strukturāla novecošana. Demokrātija varbūt mirst tādā pašā veidā, kā tā piedzima – klusi, caur izmaiņām informācijas vidē, vēl pirms kāds pilnībā saprot notiekošo.
Mēs uzskatām, ka šis secinājums ir pārsteidzīgs.
Kļūda slēpjas pieņēmumā, ka kopīga informācijas telpa nozīmē kopīgu saturu – tās pašas ziņas, tos pašus naratīvus, to pašu interpretācijas rāmi. Šī kopīgās telpas versija patiešām ir zudusi un tā neatgriezīsies. Taču pastāv vēl viena veida kopīga telpa, ko internets nav iznīcinājis un ko neviens algoritms nespēj saskaldīt: kopīga pieredze.
Vienas valsts pilsoņiem nav jāskatās viena un tā pati televīzijas raidījums, lai kopīgi pieredzētu apmeklējumu vienā un tajā pašā slimnīcu sistēmā, navigāciju vienās un tajās pašās tiesās, saskari ar vienu un to pašu nodokļu administrāciju, savu bērnu sūtīšanu uz skolām, ko pārvalda viena un tā pati ministrija. Šīs sastapšanās ar valsts varu ir universālas, strukturāli kopīgas un – galvenais – izvērtējamas. Tās rada vērtējumu. Šim vērtējumam līdz šim nebija kur iet.
Ne vēl vienu informācijas kanālu. Ne vēl vienu platformu, kas sacenšas par uzmanību sašķeltajā mediju telpā. Pilsoniskā vērtējuma infrastruktūru – pastāvīgu mehānismu, caur kuru pilsoņi var fiksēt, kā viņi patiešām vērtē amatpersonas, kas īsteno varu pār viņiem, piesaistītu konkrētam amatam un konkrētam periodam, apkopotu indeksos, ar kuriem institūcijām strukturāli nāksies rēķināties.
20. gadsimta kopīgā informācijas telpa balstījās uz to, ko pilsoņi lasīja. 21. gadsimta pilsoniskā infrastruktūra jāveido uz tā, ko pilsoņi pieredz – un ko viņi vērtē.
Demokrātijai nav nepieciešams, lai visi skatītos tās pašas ziņas. Tai nepieciešams, lai visiem būtu kur fiksēt viena veida spriedumu.
Šis "kur" mērogā vēl nepastāv. Tieši tā uzcelšanai ir paredzēts Teisond.